Mārtiņš Lācis, no Maskavas


Boriss Lavrenovs un Ingus Eglītis – šie cilvēki Maskavā rūpējas par Latvijas izlases hokejistu komfortu. Borisam tieši šodien aprit 59 gadi un viņš ir ilggadējs izlases fizioterapeits, savukārt Ingus atbild par hokejistu ekipējumu.

Pirmdienas agra pēcpusdiena. Abi izlases pārstāvji sēž pie arēnas, uzvelk dūmu un gaida ierodamies Latvijas hokejistus uz kārtējo čempionāta spēli. Viņu diena lielākoties paiet hallē – jāsakārto ģērbtuve, jāsaliek spēļu krekli uz pakaramiem, jāsaloka dvieļi un jānodrošina, lai viss nepieciešamais pirms mača būtu hokejistu rīcībā. Ar to viss nebeidzas. Pēc spēles pirmie prom dodas spēlētāji, bet abiem minētajiem vīriem spēļu krekli jānodod tiem, kuri atbild par drēbju mazgāšanu. Un jāparūpējas, lai jau uz nākamo spēli vai treniņu viss nepieciešamais atkal tiktu savests kārtībā.

“Viss nepieciešamais mums ir. Jāsaka gan, ka čempionātā mēs ieradāmies vieni no pēdējiem, līdz ar ko nācas saskarties ar nelielām problēmām. Piemēram, redzam, ka kādai izlasei ir piešķirts komplekts ar konkrētām lietām, taču mums tas nav iedots. Ejam jautāt, taču saņemam atbildi, ka dotajā brīdī viņiem nav ko mums piešķirt.  Pagāja divas dienas un mums tiek viss iedots,” stāsta Ingus.

Par ģērbtuvi vīri nesūdzās, taču atzīst, ka tik perfekta kā Krievijas hokejistiem, mūsējā nav. “Mājiniekiem vienmēr turnīros tiek labākā ģērbtuve, tālāk jau izlases tiek sarindotas pēc ranga. Tas, kas ir krieviem un zviedriem, mums nav pa kabatai. Bet kopumā viss ir nodrošināts,” teic Ingus.

Bieži izlases vīriem nākas strādāt arī vēlos vakaros. “Kad Rīgā no “Arēnas Rīga” pārbraucām uz Piņku halli trenēties, bija jāaizved ekipējums. Teicām, lai puiši dodas mājās, mēs parūpēsimies par ekipējumu. Protams, viņi mums “uzsauca” par to,” saka Boriss.

Taču šāda prakse ir visur pasaulē, arī NHL komandās, teic Ingus. Pēc sezonas beigām hokejisti ārstiem, masieriem, fizioterapeitiem un ekipējuma menedžeriem iedod “bonusu”. Summas ir dažādas, tas atkarīgs no tā, cik katrs var atļauties un uzskata to par nepieciešamu. Šādā veidā spēlētāji novērtē “stafa” ieguldījumu, jo viņi paveic melno darbu, kas prasa arī fizisku piepūli.